Svētupes muižas Vēsturiskie mūri

Ienākot pa lielajiem vārtiem, pirmā sajūta ir klusums. Vēsturisko mūru ieskauts laukums rada īpašu mieru – it kā laiks šeit ritētu citādi. Bruģis silti atbalso soļus, laukakmens sienas glabā saules un vēja nospiedumus, bet plašā teritorija ļauj ieelpot dziļāk. Vārti aizveras, un ārpasaules troksnis paliek aiz muguras. Vēsture šeit nav dekorācija, bet klātbūtne.

Svētupes muiža vienmēr ir bijusi vieta ar raksturu – saimnieciska rosība, zirgu elpa pagalmā un cilvēku darbs, kas veidojis šo vietu gadsimtiem. Dzimusi 17. gadsimtā kā daļa no Svētciema muižas, tā pieredzēja vācbaltu dzimtu laikus un mainīgu vēstures ritmu. Kad galvenā muižas ēka 20. gadsimta sākumā nodega, staļļi palika. Tie nepadevās. Tie pielāgojās laikam.

Tieši šeit 20. gadsimta divdesmitajos gados tika izveidota viena no pirmajām valsts zirgaudzētavām Latvijā. Jaunā valsts meklēja savu identitāti – arī zirgkopībā. No Vācijas ievestie vaislas ērzeļi, Hanoveres un Oldenburgas līnijas, armijas ķēves – šajos mūros tapa Latvijas siltasiņu zirgs. Svētciems kļuva par vienu no mūsu zirgaudzēšanas šūpuļiem. No rītiem pagalmā skanēja pakavu klaudzēšana, stallī valdīja darbs un disciplīna, un cilvēku mērķis bija radīt pašiem savu šķirni.

Pēc kara zirgaudzētava tika slēgta. Vietu pārņēma padomju saimniecība. Vēlāk ēkas mainīja saimniekus, bet dzīvība pamazām dzisa. Mūri stāvēja, taču laiks tos grauza. Jumti sabruka, teritorija aizauga, un kādā brīdī muižai tika piešķirts grausta statuss. No kādreizējās varenības bija palikušas vien sienas un atmiņas.

✨Un tomēr – ne katrai vēsturiskai ēkai ir lemts pazust.

Braucot garām, kāds ieraudzīja vairāk nekā drupas. 2018. gadā muižas kompleksu iegādājās igauņu uzņēmējs Raimonds Pērns. Draugi viņu brīdināja – neprāts. Ģimene sākumā bija neizpratnē. Atjaunot vecu, sabrukušu kompleksu ir dārgāk un grūtāk nekā uzcelt jaunu. Taču viņš izvēlējās grūtāko ceļu.

No teritorijas tika izvestas desmitiem kravu būvgružu. Ēkas bija bez jumtiem, ar izskalotiem mūriem un mitruma sagrauztām konstrukcijām. Bija pat doma visu nojaukt. Tomēr, iepazīstot vietas vēsturi, kļuva skaidrs – to nedrīkst darīt. Šeit ir pārāk daudz stāstu.

Atjaunošanā ieguldīti vairāk nekā pusotrs miljons eiro – galvenokārt privātie līdzekļi, piesaistot arī Eiropas Savienības un pašvaldības atbalstu. Taču svarīgākais nav summa, bet attieksme. Katrs laukakmens, katrs ķieģelis tika saglabāts vai atjaunots ar cieņu pret sākotnējo veidolu. Lielie vārti restaurēti pēc senām fotogrāfijām. Tur, kur reiz bija smilšaina zirgu arēna, tagad ir bruģēts laukums ar īpašu atbalsi – pat kluss skaņdarbs te izskan spēcīgi.

Ēka netika pārvērsta par sterilu “eiroremontu”. Tika atstāts sarkanais ķieģelis, atsegtas laukakmens sienas un saglabātas robustas konstrukcijas. Muiža neizliekas jauna – tā lepni rāda savu vecumu.

Šodien tajā atkal ienāk cilvēki. Koncerti, kino vakari, amatnieku tirdziņi, motosezonas noslēgumi, pop-up restorāna dienas. Pagalmā noticis basketbola turnīrs ar īstu laukumu zem atklātām debesīm, bet ziemā tiek uzlieta slidotava, lai vietējie varētu baudīt ziemas priekus vēsturisko mūru ielokā. Muiža ir atvērta gan lieliem, gan maziem pasākumiem – svinībām, koncertiem, sporta spēlēm un kopā būšanai.

Ikdienā par šo vietu kā par savām mājām rūpējas saimnieki Aldis un Liene. Ar darbu, neatlaidību un sirdsdegsmi viņi rada vidi, kur satikšanās kļūst īpaša un kur vieta pielāgojas pasākumam, saglabājot savu autentiskumu. Viņu vēlme ir piepildīt muižas pagalmu ar skanīgiem koncertiem, vērienīgiem notikumiem un mirkļiem, kas viesiem pārtop paliekošās, skaistās atmiņās.

Svētupes muiža šodien nav tikai atjaunota ēka. Tā ir dzīva vieta – ar pagātnes spēku un šodienas elpu. 

Uz tikšanos!.